Bērna slimības pabalsts: ietekme uz vecāku finansēm un iespējamās reformas

Bērna slimības pabalsts: ietekme uz vecāku finansēm un iespējamās reformas

Saskaņā ar ziņojumu www.mdr.de, šobrīd Vācijā notiek diskusijas par bērna slimības pabalstu. Vecākiem pašlaik pienākas 30 darba dienu slimības nauda līdz viņu bērnu 12 gadu vecumam. Pandēmijas laikā šis atbilstības periods tika pagarināts, bet beidzas gada beigās. No 2024. gada atkal pastāv samazinājumu risks, kas var radīt problēmas vecākiem, īpaši, ja viņu pusaudži ir slimi un viņiem nepieciešama aprūpe.

Saskaņā ar likumu strādājošiem vecākiem ir tiesības saņemt slimības naudu par bērniem līdz divpadsmit gadu vecumam saskaņā ar likumā noteikto veselības apdrošināšanu (GKV). Koronas pandēmijas laikā maksimālais bērna tiesību periods tika palielināts līdz 30 darba dienām, kas drīz beigsies. Bērniem vecumā no 12 gadiem nav tiesību uz slimības naudu, kā rezultātā vecāki var zaudēt algas. Bērna slimības pabalsts parasti ir 90% no neto algas, un vecākiem ir jāizpilda papildu prasības.

Bērnu slimības pabalstu reformu rosina dažādas politiskās partijas un arodbiedrības. Kreisie un Zaļie Bundestāgā izteikuši priekšlikumus reformām, piemēram, neierobežotu atvaļinājumu līdz atveseļošanai un vecuma ierobežojuma palielināšanu no divpadsmit gadiem uz 14 gadiem. Arodbiedrības atbalsta tiesību uz atvaļinājumu paplašināšanu un turpmāku algu izmaksu. Tomēr uzlabojumi līdz šim ir bijuši neveiksmīgi finansējuma problēmas dēļ. Likumā noteiktās veselības apdrošināšanas sabiedrības norāda, ka pabalstu paplašināšanai no federālās valdības būtu jāveic attiecīgi lielākas iemaksas, lai izvairītos no sloga tiem, kas veic iemaksas.

Šīs diskusijas par iespējamo bērnu slimības pabalstu reformu varētu atstāt iespaidu uz darba tirgu un ģimeņu finansiālo situāciju. Ja vecākiem nav atbalsta, viņu bērnu ilgstoša slimība var radīt finansiālu spriedzi un algu zaudēšanu. Tas varētu arī padarīt darba tirgu mazāk pievilcīgu vecākiem, īpaši vientuļajiem vecākiem. Bērna slimības pabalsta paplašināšana nozīmētu lielāku finansiālu atbalstu ģimenēm, bet arī lielāku slogu valstij un obligātās veselības apdrošināšanas sabiedrībām. Tas varētu izraisīt politiskas debates par ģimenes politiku un veselības aprūpes finansēšanu.