Pārvietoto dzīvesstāsti: Lekcija Markt Schwaben!”

Pārvietoto dzīvesstāsti: Lekcija Markt Schwaben!”

19. maijā Markt Schwaben Novadpētniecības muzejā notiks Villija Beka lekcija, kurā tiks aplūkota bēgļu problēma pēc Otrā pasaules kara beigām. Ar nosaukumu “80 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā – pārvietotās personas ierodas Markt Schwaben un tiek uzņemtas kazarmās” lekcija sāksies plkst.18.30. Merkurs ziņo, ka Beks izgaismos Vācijas sakāves sekas uz etniskajām vācu iedzīvotāju grupām no Eiropas austrumiem un dienvidaustrumiem. Lekcijas uzmanības centrā ir bēgļu bēgšana, izraidīšana un uzņemšana Markt Schwaben un dzīves apstākļi un grūtības, kas saistītas ar viņu likteni pēckara periodā.

Galvenā tēma būs arī vēsturiskais apsvērums par vāciešu emigrāciju uz Dienvidaustrumeiropas teritorijām, kā piemēru var minēt Donavas švābu likteni. Beks lekciju padarīs ne tikai izzinošu, bet arī ar humoristisku un pārdomātu devumu bēgļu kazarmu dialektos.

Vēsturiskais fons un piemiņas dienas

Atmiņas par bēgšanu un izraidīšanu īpaši aktivizējas dažādās piemiņas dienās, piemēram, Vācijas reiha kapitulācijas 40. gadadienā 1945. gada 8. maijā. Šajā dienā Ričards fon Veizsekers teica svarīgu runu Bundestāgā, kurā viņš pieminēja pārvietotās personas. bpb Viņš skaidri norādīja, ka pārvietoto cilvēku dzimtenes mīlestība nav revanšisms, un aicināja saprast savu likteni. Weizsäcker arī iestājās par pastāvīgu pārvietoto cilvēku drošību un noraidīja Vācijas austrumu robežas pārskatīšanu.

Divpusējie līgumi starp Vāciju un Poliju, piemēram, 1990. gada novembrī parakstītais Robežlīgums un 1991. gada jūnijā Labo kaimiņu līgums, izbeidza ieilgušo konfliktu un apstiprināja Polijā dzīvojošo vāciešu tiesības. Šie soļi veicināja bēgļu un pārvietoto personu integrāciju Vācijas sabiedrībā, kas tika uzskatīta par veiksmīgu, un sloga izlīdzināšana 1952. gadā tika uzskatīta par izšķirošo ekonomiskās un sociālās integrācijas sākumu.

Pašreizējie notikumi un izaicinājumi

Tomēr diskusija par bēgšanu un izraidīšanu pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojusi sabiedrības uztveres marginalizāciju. Kamēr Vācijas vēstures zinātne sāka risināt izraidīšanas problēmu agrīnā stadijā, garīgā pārvarēšana ar zaudējumu ir palikusi neadekvāta līdz mūsdienām. Īpaši 1970. gados sociālliberālās koalīcijas laikā radās jauna Austrumu politika, kuras mērķis bija attiecību normalizēšana.

Pārvietoto personu organizāciju krīze sakrita ar bēgšanas un izraidīšanas tēmas atdzimšanu sabiedrībā, kas izraisīja jaunas pieejas pētniecībā, īpaši pēc mūra krišanas 1989./90. Pašreizējie pētījumi un starptautiskā sadarbība arvien vairāk veicina izpratni un visaptverošu šīs tēmas izgaismošanu. Turklāt gan vācu minoritāte Polijā, gan izraidīšanas jautājums Čehijā joprojām ir emocionāli un politiski noslogots.