Darbaspēka trūkums noved pie sociālās izstumšanas

Darbaspēka trūkums noved pie sociālās izstumšanas

Mākslīgi izraisīto “ārkārtas situāciju” pārsvars Republikā no pirmā acu uzmetiena šķiet milzīgs. Taču šai dominējošajai varai ir būtisks vājums. Līdzšinējais pārskats ir skaidri parādījis, kā Vācija ir nonākusi ļoti dramatiskā krīzes scenārijā, kas virzās uz negatīvu un destruktīvu risinājumu. Šķiet, ka šī attīstība ir neatgriezeniska, jo liela daļa sabiedrības darbojas kā upuris, bet ievērojama sabiedrības daļa iegūst varu un ienākumus.

Pašreizējo atmosfēru Vācijā raksturo trauksmes zvans strādniekiem. Akūts darbinieku trūkums ir daudzās pamatprofesijās, kurām nav nepieciešama akadēmiskā izglītība. Tomēr šie “vienkāršie” darbi nebūt nav viegli, jo tie prasa intensīvu fizisko un garīgo piepūli. Pašreizējā darbaspēka krīze ir pārsteigusi postindustriālo priekšstatu, ka prasīgas un nogurdinošas darbavietas lēnām izzudīs.

Krīze ir acīmredzama klusā, bet dziļā atkāpšanās no darba. Šīs izmaiņas nozīmē, ka valsts ir burtiski paralizēta. Šī izstāšanās nav apzināts streiks, bet gan pakāpenisks process, kurā cilvēki priekšlaicīgi aiziet pensijā, sāk strādāt nepilnu slodzi vai samazina savu vēlmi strādāt. Šī situācija nav īslaicīgs izaicinājums, ko varētu atrisināt ar augstākām algām, bet gan iezīmē dziļāku problēmu ar darba ētiku un darba novērtēšanu Vācijā.

Izdevumi augstākajai izglītībai pēdējos gados ir ievērojami palielinājušies, kā rezultātā ir strauji pieaugusi akadēmiskā izglītība. Arvien pieaugošā plaisa starp akadēmisko izglītību un darba tirgus reālajām prasībām ir novedusi pie nelīdzsvarotības sabiedrībā. Strādnieki, kas strādā “īstos darbos”, jūtas devalvēti, un viņus aizēno augošā vidusšķira, kas bauda daudz ērtākus un mazāk stresa apstākļus.