Vācija pagrieziena punktā: Zaļais tērauds apdraudēts — kurš izturēs?

Vācija pagrieziena punktā: Zaļais tērauds apdraudēts — kurš izturēs?

Tērauda rūpniecība tiek uzskatīta par vienu no lielākajām CO2 emisijām pasaulē. Lai paaugstinātu videi draudzīgus standartus, daudzi tērauda ražotāji pievēršas “zaļā tērauda” ražošanai, kas izgatavots ar zaļo ūdeņradi. Taču ArcelorMittal paziņotais lēmums izstāties no liela ilgtspējīga tērauda projekta rada bažas nozarē. Šis projekts sākotnēji radīja lielas cerības uz ražošanu bez emisijām, neizmantojot ogles, un, neskatoties uz valdības finansējumu aptuveni 1,3 miljardu eiro apmērā, projekts tagad ir apturēts. Tas tiek uzskatīts par brīdinājuma signālu politiķiem un nozarei, ziņo radio viens.

Lai gan ArcelorMittal savu dalību projektā ir pārtraukusi, citi uzņēmumi, piemēram, Thyssenkrupp Steel, Salzgitter AG un Saarstahl, pieturas pie saviem plāniem. Tomēr šie uzņēmumi saskaras ar ievērojamām problēmām, jo ​​īpaši ar ūdeņraža infrastruktūras trūkumu. Nepieciešamie cauruļvadi un elektrolizatori nav pietiekami attīstīti, lai nodrošinātu visaptverošu pāreju uz zaļo tēraudu, piemēram, ZDF šodien ziņots.

Zaļā tērauda ražošanas izaicinājumi

Ceļš uz zaļo tēraudu ir saistīts ar augstām izmaksām. Tiek lēsts, ka Thyssenkrupp papildu izmaksas gadā varētu būt no 300 līdz 400 miljoniem eiro. Turklāt ūdeņraža izmaksu samazinājums notiek lēnāk, nekā gaidīts, padarot atšķirību starp zaļo un zema oglekļa satura ūdeņradi lielāku, nekā sākotnēji domāts. Situāciju vēl sarežģītāku padara saistošu pirkuma garantiju trūkums un vēl nefunkcionējoša zaļā tērauda tirgus.

Ekonomists Andreass Lēšels no Rūras universitātes Bohumā pauž nopietnas šaubas par pārejas uz zaļo tēraudu iespējamību globālajā konkurencē. Viņš norāda, ka visaptverošs ūdeņraža tīkls nebūs pieejams agrākais 2029. gadā. Līdz šim brīdim Vācija ir atkarīga no ūdeņraža importa. Turklāt tirdzniecības tarifi, piemēram, 25% tarifi Eiropas tēraudam ASV, apgrūtina situāciju Eiropas tērauda rūpniecībā.

Iespējas un izredzes

Neskatoties uz šiem sarežģītajiem apstākļiem, Ziemeļreinas-Vestfālenes ekonomikas ministre Mona Neibaura uzsver iespējas, kas rodas, pārejot uz zaļo tēraudu. Viņa apgalvo, ka tas varētu nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un pozitīvu ieguldījumu klimata aizsardzībā. Tomēr Lēšels arī brīdina, ka ar vienkāršu uzticēšanos solījumiem un finansējumam nepietiek. Lai reāli īstenotu pārveidi, ir nepieciešams skaidrs rūpniecības politikas kurss ar mazāk ierobežojošiem pamatnosacījumiem.

Tāpēc Vācijas sapnis par zaļo tēraudu ir apdraudēts, taču tas vēl nav izgāzies. Nākamie gadi būs izšķiroši, lai izveidotu veiksmīgai īstenošanai nepieciešamo infrastruktūru un tirgus.